Melnā naktsvijole (bot. Solanum nigrum) sākotnēji nāk no Dienvideiropas, taču tagad to var atrast visā Eiropā un daudzviet citur pasaulē. Garšaugs tiek uzskatīts par toksisku cilvēkiem un dzīvniekiem. Tomēr toksicitāte ir pretrunīga.

Cik indīga ir melnā naktsvijole?
Melnā naktsvijole satur alkaloīdus, tanīnus, solanīnu un dažas citas vielas. Citi naktsvijoļu augi, piemēram, negatavi tomāti vai kartupeļi, satur toksisko solanīnu. Nogatavojušies tomāti savukārt ir garšīgi. Atsevišķos apgabalos ēd arī melnās naktsvijoles nogatavojušās ogas (bez sēklām!), taču tas nav ieteicams.
Lauksaimniecībā ir steidzams brīdinājums par melno naktsvijoli. Ja tas aug uz lauka starp lopbarības augiem lopiem, augļi un nezāle var nokļūt lopbarības skābbarībā un sliktākajā gadījumā izraisīt letālu efektu. Nāve parasti notiek no elpošanas paralīzes. Saindēšanās simptomi ir miegainība, trauksme, sirds mazspēja un elpas trūkums.
Kur aug melnā naktsvijole?
Melnajai naktsvijolei patīk augt papuvē un šķembu izgāztuvēs, kā arī lauku malās un ceļmalās. Pēc ziedēšanas tai attīstās nelieli melni augļi. Tie ir apmēram zirņu lielumā. Tajos esošās sēklas saglabā dzīvotspēju augsnē daudzus gadus.
Īsumā par būtiskāko:
- Toksiskums tiek apstrīdēts, bet lietošana nav ieteicama
- satur alkaloīdus
- parasti tiek uzskatīts par toksisku cilvēkiem un dzīvniekiem, īpaši, ja tas nav nobriedis
- agrāk izmantoja kā zāles
- nāvējošs pārdozēšanas gadījumā!
- Saindēšanās simptomi: miegainība, apsārtusi galva, nemiers, sirds mazspēja, elpas trūkums, bezsamaņa, sliktākajā gadījumā nāve no elpošanas paralīzes
padomi
Melnās naktsvijoles lietošana nav ieteicama, kā arī to nevajadzētu stādīt piemājas dārzā.